APUSTUĻA Pāvila laikā kuģu, kas būtu paredzēti vienīgi pasažieru pārvadāšanai, tikpat kā nebija. Lai ceļotu pa jūru, cilvēkam parasti bija jāmeklē kāds tirdzniecības kuģis, kas dotos vēlamajā virzienā un būtu gatavs uzņemt pasažierus. (Ap. d. 21:2, 3.) Pat ja kuģis nedevās precīzi uz vajadzīgo vietu, ostās, kurās tas piestāja, ceļotājs varēja meklēt citu kuģi, kas viņu aizvestu tuvāk viņa galamērķim. (Ap. d. 27:1—6.)

Parasti kuģi devās jūrā tikai noteiktā gada periodā un nekursēja pēc kāda precīza grafika. Ceļojuma sākums varēja tikt pārcelts nelabvēlīgu laikapstākļu dēļ. Turklāt māņticīgi jūrnieki varēja atlikt brauciena sākumu, ja viņi pamanīja kādu ”sliktu zīmi”, piemēram, ķērcošu kraukli uz kuģa takelāžas vai krastā izskalotas kuģa atliekas. Jūrasbraucējiem bija svarīgi arī tas, kāds bija vējš, tāpēc, tiklīdz vējš bija labvēlīgs, kuģis devās ceļā. Atradis kuģi, kas bija gatavs viņu uzņemt, cilvēks ar savu bagāžu ostas tuvumā gaidīja paziņojumu par tā atiešanu.

Romas pilsēta piedāvāja ērtu veidu, kā atrast piemērotu kuģi, un tas ”aiztaupīja cilvēkiem ilgu un nogurdinošu klaiņošanu gar kuģu piestātnēm”, stāsta vēsturnieks Laionels Kasons. ”Tās osta atradās Tibras upes grīvā. Netālu atradās Ostija, un šajā pilsētā bija liels laukums, kuram visapkārt bija dažādas iestādes. Vairākas no tām piederēja kravu pārvadātājiem no dažādām ostām: viena — kravu pārvadātājiem no Narbonnas [atrodas mūsdienu Francijā], cita — kravu pārvadātājiem no Kartāgas [atrodas mūsdienu Tunisijā].. un tā tālāk. Tiem, kas meklēja kuģi ceļošanai, vajadzēja tikai doties uz iestādēm, kas piederēja kravu pārvadātājiem no pilsētām, kuras atradās ieplānotā brauciena maršrutā.”

Braucieni ar kuģi ceļotājiem varēja ietaupīt laiku, bet tie arī bija saistīti ar zināmām briesmām. Apustulis Pāvils savos misijas ceļojumos ne reizi vien bija pieredzējis kuģa katastrofu. (2. Kor. 11:25.)