Pilna apņēmības sasniegt savu mērķi

Pastāstījusi Marta Čavesa Serna

Man bija 16 gadi, kad kādu dienu, strādādama mājās, es zaudēju samaņu. Kad atguvos, es gulēju gultā. Apjukusi, sāpošu galvu, es vairākas minūtes nespēju neko ne redzēt, ne dzirdēt. Es biju nobijusies. Kas gan ar mani bija noticis?

VECĀKI noraizējušies aizveda mani pie ārstes, un viņa man parakstīja vitamīnus. Ārste teica, ka lēkmes iemesls esot miega trūkums. Pēc dažiem mēnešiem mani piemeklēja vēl viena lēkme, tad vēl viena. Mēs griezāmies pie cita ārsta, un viņš, uzskatīdams, ka lēkmes rodas uz nervu pamata, ārstēja mani ar trankvilizatoriem.

Taču lēkmes kļuva aizvien biežākas. Es bieži zaudēju samaņu, kritu un sasitos. Reizēm es sakodu mēli un lūpu un vaigu iekšpusi. Pēc samaņas atgūšanas mani mocīja briesmīgas galvassāpes un nelabums. Man sāpēja visas malas, un parasti es nespēju atcerēties, kas bija noticis tieši pirms lēkmes. Lai atgūtos, man bieži viena vai divas dienas bija jāpavada gultā. Tomēr es ticēju, ka problēma ir pārejoša un drīz es atkal būšu vesela.

Sen lolots mērķis

Kad es vēl biju maza, mūsu ģimene bija sākusi mācīties Bībeli ar Jehovas lieciniekiem. Mūs mācīja divi speciālie pionieri — pilnas slodzes sludinātāji, kas daudz laika veltī tam, lai palīdzētu citiem apgūt Bībeles patiesību. Es redzēju, ka kalpošana šiem pionieriem sagādā lielu prieku. Stāstīdama par Bībeles apsolījumiem savai skolotājai un skolas biedriem, arī es sāku izjust šo prieku.

Drīz daudzi manas ģimenes locekļi kļuva par Jehovas lieciniekiem. Man ļoti patika stāstīt cilvēkiem labo vēsti, un septiņu gadu vecumā es jau biju izlēmusi, ka arī es vēlos kļūt par speciālo pionieri. Kad man bija 16 gadi, es kristījos, un tas bija liels solis pretī mana mērķa īstenošanai. Bet tad man sākās lēkmes.

Pionieres kalpošana

Par spīti veselības problēmām, es joprojām gribēju kļūt par pilnas slodzes sludinātāju. Bet, tā kā lēkmes mani piemeklēja līdz pat divām reizēm nedēļā, daži draudzes locekļi uzskatīja, ka man nevajadzētu uzņemties tik atbildīgu pienākumu. Es jutos pavisam nomākta. Taču tad mūsu draudzei pievienojās kāds laulāts pāris, kas kalpoja Jehovas liecinieku Meksikas filiālē. Uzzinājuši, ka es vēlos kļūt par pionieri, viņi man sniedza ļoti lielu uzmundrinājumu. Viņi mani pārliecināja, ka mana slimība nav nepārvarams šķērslis, kas noteikti liedz man kalpot par pionieri.

1988. gada 1. septembrī es saņēmu norīkojumu kalpot par vispārējo pionieri savā dzimtajā Meksikas pilsētā Sanandresā Čiautlā. Katru mēnesi es daudzas stundas pavadīju, sludinādama labo vēsti. Kad lēkmju dēļ es nespēju sludināt pa mājām un ielās, es rakstīju vēstules par bībeliskiem tematiem un sūtīju tās cilvēkiem, mudinot viņus iedziļināties Bībelē.

 Beidzot tiek noteikta diagnoze

Ap šo laiku mani vecāki, nesdami lielu finansiālu upuri, aizveda mani pie neirologa, un viņš konstatēja, ka man ir epilepsija. Pateicoties ārstēšanai, ko es saņēmu, aptuveni četrus turpmākos gadus slimības izpausmes diezgan labi izdevās ierobežot. Šajā laika posmā man bija iespēja mācīties pionieru kalpošanas skolā, kas vairoja manu vēlēšanos kalpot tur, kur ir lielāka vajadzība pēc labās vēsts sludinātājiem.

Vecāki zināja, cik ļoti es vēlos paplašināt savu kalpošanu. Tā kā mans stāvoklis bija uzlabojies, viņi man ļāva doties uz Sitakvaro pilsētu, kas atrodas Mičoakanas štatā apmēram 200 kilometrus no mūsu mājām. Sadarbība ar citiem pionieriem, kas kalpoja šajā pilsētā, man lika vēl augstāk novērtēt pilnas slodzes kalpošanu.

Taču, kad biju nodzīvojusi Sitakvaro divus gadus, lēkmes sākās no jauna. Nomākta un vīlusies, es atgriezos vecāku mājās. Man bija nepieciešama ārsta palīdzība, un es griezos pie neirologa, kurš konstatēja, ka zāles, ko es tajā laikā lietoju, bojā manas aknas. Es sāku meklēt citas ārstēšanās iespējas, jo mēs vairs nespējām samaksāt par speciālista konsultācijām. Mans stāvoklis kļuva aizvien sliktāks, un man bija jāpārtrauc pionieres kalpošana. Katra lēkme bija kā jauna sakāve. Tomēr, kad es lasīju psalmus un lūdzu Jehovu, es jutu, ka viņš mani mierina un stiprina. (Psalms 94:17—19.)

Mērķis sasniegts

Smagākajā periodā man katru dienu bija kādas divas lēkmes. Bet tad situācija mainījās uz labo pusi. Kāda metode, ko manas epilepsijas ārstēšanā izmantoja kāds ārsts, izrādījās iedarbīga, un posmi, kad es jutos samērā labi, kļuva garāki. 1995. gada 1. septembrī es atsāku pionieres kalpošanu. Mans veselības stāvoklis palika stabils, tāpēc, kad bija pagājuši divi gadi bez nevienas epilepsijas lēkmes, es pieteicos kalpot par speciālo pionieri. Tas nozīmētu pavadīt sludināšanā vēl vairāk laika un būt gatavai doties kalpot uz jebkuru vietu, kur vien būtu vajadzīgs. Iedomājieties, kā es jutos, kad man paziņoja, ka esmu iecelta par speciālo pionieri! Es biju sasniegusi mērķi, kuru biju izvirzījusi jau bērnībā.

2001. gada 1. aprīlī es sāku pildīt savu jauno uzdevumu, un mana pirmā norīkojuma vieta bija kāds kalnu ciems Idalgo štatā. Patlaban es kalpoju nelielā pilsētiņā Gvanahvato štatā. Man ir jābūt ļoti apdomīgai un kārtīgi jālieto zāles, kā arī jārūpējas par pietiekamu atpūtu. Es stingri ievēroju ierobežojumus ēšanā, īpaši uzmanoties no trekniem un konservētiem produktiem un kofeīna. Tāpat es cenšos izvairīties no sakāpinātām emocijām, piemēram, no dusmām un pārmērīgām raizēm. Šis stingrais režīms man ir nācis par labu — kopš esmu speciālā pioniere, esmu piedzīvojusi tikai vienu lēkmi.

Tā kā esmu neprecējusies, man nav jārūpējas par ģimeni un es ar prieku varu turpināt kalpot par speciālo pionieri. Mani stiprina apziņa, ka Jehova ”nav netaisns, ka aizmirstu [mūsu] darbu un mīlestību, ko [esam] parādījuši viņa vārdā”. Savā mīlestībā viņš neprasa no mums to, ko mēs nespējam. Tas, ka esmu sapratusi šo faktu, ir palīdzējis man līdzsvaroti skatīties uz dzīvi, jo es zinu, ka tad, ja veselības problēmu dēļ man atkal būs jāpārtrauc pionieres kalpošana, Jehova tik un tā būs apmierināts ar mani, ja vien es no sirds kalpošu viņam tik, cik es varu. (Ebrejiem 6:10; Kolosiešiem 3:23.)

Es katru dienu varu dalīties ar citiem savā ticībā, un tas man dod spēku. Tas arī palīdz skaidri paturēt prātā svētības, ko Dievs mums ir sagatavojis. Bībelē ir apsolīts, ka jaunajā pasaulē slimību vairs nebūs, ”nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo kas bija [būs] pagājis”. (Atklāsmes 21:3, 4; Jesajas 33:24; 2. Pētera 3:13.)

[Attēli 26. lpp.]

Apmēram 7 gadu vecumā (augšā); 16 gadu vecumā, drīz pēc kristīšanās

[Attēls 27. lpp.]

Sludinu kopā ar draudzeni