Vīnes slavenais panorāmas rats

NO ATMOSTIETIES! KORESPONDENTA AUSTRIJĀ

KĀ UZ delnas priekšā ir redzama skaistā Vīne, bet tālumā — Vīnes Meža pakalni. Aina tik ļoti valdzina, ka, šķiet, gaisā viļņo Štrausa graciozo valšu melodijas. Kāds jauneklis acīmredzot speciāli ir izvēlējies tieši šo vietu, un nu, kad viņa sirds sitas kā negudra, viņš bildina savu izredzēto. Abi jaunieši atrodas apmēram 60 metru virs zemes. Kā tas ir iespējams? Viņi stāv Vīnes panorāmas ratā, un jaunais puisis nav ne pirmais, ne pēdējais, kas šādam īpašam gadījumam ir izvēlējies slaveno Riesenrad.

Panorāmas rats, kas izvietots Prāterā, lielā Vīnes parkā, jau vairāk nekā 100 gadu pieder pie pilsētas ievērojamākajiem objektiem. ”Jūs tikai tad esat iepazinuši Vīni, kad esat redzējuši pilsētu no panorāmas rata,” vēstī uzraksts pie atrakcijas vietas. Vīnes panorāmas ritenis ir pastāvējis ilgāk nekā citi panorāmas rati pasaulē, taču tas ir pieredzējis arī nebaltas dienas. Kā radās šis tērauda milzenis? Kā tas ir izturējis grūtos laikus?

Pirmais panorāmas rats

Lai iepazītos ar Vīnes panorāmas rata vēsturi, mums domās jāpārceļas uz 19. gadsimtu, kad notika rūpniecības apvērsums. Tajā laikā industriālo celtņu būvniecībā plaši sāka lietot tēraudu. Drosmīgas konstrukcijas būves ar tērauda karkasiem parādījās daudzu valstu galvaspilsētās: Londonā tika uzcelta Kristāla pils, Vīnē tapa Palmu māja, bet Parīzē izslējās Eifeļa tornis. Taču vislielāko  popularitāti šādas konstrukcijas celtnes iemantoja Čikāgā, un tieši tur 1893. gadā amerikāņu inženieris Džordžs Feriss pasaules izstādei uzbūvēja pirmo panorāmas riteni.

Tā bija īsta sensācija. Rata diametrs bija 76 metri, un tam bija 36 vagoni — katrā varēja iesēsties 40 pasažieri, lai veselas 20 minūtes no augšas vērotu Čikāgu un tās apkārtni. Daudziem pasaules izstādes apmeklētājiem tas bija neaizmirstams piedzīvojums. Bet ar laiku Čikāgas panorāmas rats vairs tik ļoti nesaistīja ļaužu interesi, tas divas reizes tika pārvietots un visbeidzot 1906. gadā tika izjaukts un nodots metāllūžņos. Taču doma par panorāmas ratu jau bija aizrāvusi cilvēkus, kas dzīvoja citā pasaules malā.

Panorāmas ritenis parādās Vīnē

Čikāgas panorāmas rats acīmredzot bija spēcīgi iespaidojis inženieri un atvaļinātu britu flotes virsnieku Volteru Basetu. 1894. gadā viņš sāka projektēt panorāmas ratu, kas bija jāceļ Londonā, bet vēlāk pēc viņa projekta panorāmas ritenis tika uzcelts arī Anglijas pilsētā Blekpūlā un Parīzē. Tikmēr Vīnē antreprenieris Gābors Šteiners gudroja, kādas jaunas atrakcijas ieviest pilsētā. Kādu dienu Voltera Baseta pārstāvis ieteica Šteineram kopīgiem spēkiem uzbūvēt Vīnē panorāmas ratu. Vīri drīz vien sita viens otram saujā un atrada piemērotu vietu, kur varētu slieties aizraujošais angļu jaunievedums. Bet kā viņiem gāja ar būvatļaujas iegūšanu?

Kad Šteiners iesniedza pilsētas tēviem savu celtniecības plānu, ierēdnis, kam tas bija jāizskata, palūkojās plānā, tad uzmeta skatienu Šteineram un pēc tam atkal vērās plānā. Visbeidzot viņš pakratīja galvu un neizpratnē vaicāja: ”Cienītais direktora kungs, vai jūs tiešām domājat, ka atradīsiet kādu, kas jums atļaus būvēt tādu monstru un uzņemsies par to atbildību?” Šteiners neatlaidās: ”Bet tādi rati jau stāv Londonā un Blekpūlā un darbojas nevainojami!” Tomēr amatpersonu tas nepārliecināja. ”Angļi var darīt, kā viņiem tīk,” viņš atcirta, ”bet es netaisos uzņemties tādu risku.” Taču Šteiners nezaudēja drosmi, palika pie sava un galu galā saņēma atļauju panorāmas rata celšanai.

Milzīgās tērauda konstrukcijas būve pati par sevi bija kaut kas neparasts. Katru dienu celtniecības vietā dirnēja ziņkārīgie, kas nekavējās izteikt savas domas par darba gaitu. Jau pēc astoņiem mēnešiem panorāmas rats bija pabeigts, un 1897. gada 21. jūnijā atskanēja pēdējie āmura sitieni — tos izdarīja lēdija Horasa Rumbolda, kuras vīrs bija Anglijas vēstnieks Vīnes galmā. Pēc pāris dienām panorāmas rats sāka darboties. Šteiners vēlāk atcerējās: ”Visi bija stāvā sajūsmā, un pie biļešu kasēm izveidojās garas rindas.”

Panorāmas rata baltās un nebaltās dienas

Austroungārijas troņmantniekam erchercogam Francim Ferdinandam ļoti patika no panorāmas rata raudzīties uz  impērijas galvaspilsētu. Erchercoga nāve atentātā, kas notika 1914. gada jūnijā un ievadīja Pirmo pasaules karu, iespaidoja arī panorāmas rata likteni. Tas zaudēja savu slaveno viesi un tika slēgts plašākai publikai, jo turpmāk tika izmantots par novērošanas punktu militārām vajadzībām. 1915. gada maijā tas atjaunoja savu darbību. Valstī tolaik valdīja liels dzelzs deficīts, bet, lūk, tepat stāvēja jau pa gabalu redzamais panorāmas ritenis, kas šķietami to vien gaidīja kā savu izjaukšanu! 1919. gadā ratu pārdeva kādam Prāgas tirgotājam, kam tas triju mēnešu laikā bija jādemontē. Bet tik milzīgas būves demontāža būtu izmaksājusi dārgāk nekā iegūtā dzelzs, tāpēc rats palika, kur bijis. Tā objekts, kas jau tolaik bija kļuvis slavens un tika apbrīnots, par mata tiesu izglābās no bojāejas un turpināja izklaidēt ļaudis.

Karš un Austroungārijas monarhijas gals izraisīja lielas pārmaiņas Vīnē. 20. gadsimta 30. gados ekonomiskais stāvoklis pasliktinājās, un politiskā situācija kļuva nedroša. Šteineram, kas bija bijis ievērojams vīrs, savas ebreju izcelsmes dēļ bija jāglābjas bēgot. Tomēr 1939. un 1940. gadā panorāmas rats sagaidīja rekordskaitu apmeklētāju. Šķita, ka Otrais pasaules karš, kas jau plosījās, lika tautai mesties izpriecu trakumā. Bet 1944. gada septembrī pilsētu aplidoja trauksmaina ziņa: panorāmas rats deg! Blakus esošajos ”amerikāņu kalniņos” bija noticis īssavienojums un sācies ugunsgrēks — liesmas ātri vien pārsviedās uz panorāmas riteni un aprija sešus vagonus. Taču ļaunākais vēl tikai bija priekšā.

1945. gada aprīlī, pēdējās kara dienās, rats atkal aizdegās. Šoreiz liesmās pazuda visi 30 vagoni un vadības iekārta, pāri palika tikai rata izdegušais tērauda karkass. Bet pat tas nebija panorāmas rata gals. Pēc kara dzīvojamo māju kvartāli gulēja drupās, taču panorāmas rats, kaut arī no tā bija palicis tikai tērauda karkass, stāvēja nesatricināms. Atkal izrādījās, ka tā demontāža būtu pārāk dārga. Vai bija iespējams kāds cits variants?

Jā, kā tad! Panorāmas ratu atkal atjaunoja, lai gan drošības apsvērumu dēļ piestiprināja tikai pusi no agrākā vagonu skaita. No 1947. gada maija līdz pat mūsu dienām tas joprojām griežas, lēni celdams augšā un laizdams lejā sajūsminātos braucējus. Panorāmas rats ir kļuvis pazīstams arī tālu ārpus Vīnes, un te ir palīdzējušas kinofilmas — var pieminēt kaut vai filmu Trešais cilvēks ar tās neaizmirstamo melodiju, kurā skanēja cītara.

Pirmie panorāmas rati Čikāgā, Londonā, Blekpūlā un Parīzē jau sen ir nodoti metāllūžņos un pārkausēti, bet Vīnes panorāmas rats stāv vēl šobaltdien. Būve, kas tagad ir kļuvusi par Vīnes simbolu, spilgti liecina par pēckara paaudzes lielo apņēmību atjaunot sagrauto. Ja jūs kādreiz apmeklēsiet Vīni, noteikti pavizinieties panorāmas ratā. Varbūt jūs tur ieraudzīsiet kādu pavecāku vīru, kas saviem mazbērniem stāsta, cik strauji viņam sitās sirds toreiz, kad viņu vecmāmiņa augšā panorāmas ratā pieņēma bildinājumu.

[Papildmateriāls/Attēls 19. lpp.]

RIESENRAD (PANORĀMAS RATS)

Celts 1897. gadā

Augstums: 65 metri

Rata diametrs: 61 metrs

Rata svars: 245 tonnas

Visas tērauda konstrukcijas svars: 430 tonnas

Griešanās ātrums: 2,7 kilometri stundā

[Norāde par autortiesībām]

(Helmūts Jāns, Pēters Petričs. The Vienna Giant Ferris Wheel. — 1989., 39. lpp.)

[Attēls 21. lpp.]

Skats no Vīnes panorāmas rata uz ziemeļaustrumiem